Visi jaunumi

Ar pusaudžiem un draudzi

19.02.2018 18 min lasīŔanas laiks

NaukŔēni. Vai zināt, kur tas ir? Par RÅ«jienu noteikti esat dzirdējuÅ”i. NaukŔēni ir gandrÄ«z blakus. GrÅ«ti ir iedomāties NaukŔēnu adventistu grupu bez ArmÄ«na Seņkāna. IepazÄ«simies ar viņu! Tā nu ir sanācis, ka mēs vispirms iepazināmies caur sociāliem tikliem. Vai tu novērtē tās iespējas, ko dod internets?

Intervēja Tatjana Tomsone.
Ā 
NaukŔēni. Vai zināt, kur tas ir? Par RÅ«jienu noteikti esat dzirdējuÅ”i. NaukŔēni ir gandrÄ«z blakus. GrÅ«ti ir iedomāties NaukŔēnu adventistu grupu bez ArmÄ«na Seņkāna. IepazÄ«simies ar viņu!
Ā 
Tā nu ir sanācis, ka mēs vispirms iepazināmies caur sociāliem tikliem. Vai tu novērtē tās iespējas, ko dod internets?
Ā 
BrÄ«vajos brīžos sociālajos tÄ«klos ieeju, lai ievietotu kādu man interesējoÅ”u publikāciju, sazinātos ar paziņām, radiem, draugiem, darba kolēģiem un pat sveÅ”iem cilvēkiem. IntereÅ”u izglÄ«tÄ«ba, politika, hobiji un, protams, arÄ« ticÄ«bas jautājumi mani interesē, un internets ir vide, kur ātri to var atrast.
Ā 
Kad bijām ciemos jÅ«su draudzē NaukŔēnos, uzzināju, ka tu tur esi draudzes vecākais, kurÅ” kādu laiku pilda arÄ« mācÄ«tāja pienākumus.
Ā 
MācÄ«tāja pienākumus nepildu, tas ir par stipru teikts. MācÄ«tājam es Ä«sti nebÅ«tu piemērots manu Ä«paŔību un zināŔanu trÅ«kuma dēļ. Tiesa gan, svētrunas nākas gatavot gandrÄ«z katru reizi, taču cenÅ”os dažādot pieejas – dažreiz tās izvērÅ”as kā liecÄ«bu dievkalpojums, dažreiz tā lielā mērā ir diskusija. Vienmēr nedēļas laikā lÅ«dzu, ko Kungs vēlas teikt draudzei, un atbilde nāk, visbiežāk caur BÄ«beles lasīŔanu, iedvesmotu domu vai kādu notikumu.
Ā 
RÅ«jienas draudzes kodols nu jau pāris gadu desmitus ir no NaukŔēnu pagastā dzÄ«vojoÅ”iem. Esam trÄ«s draudzes vecākie, es, Dzintars Hincenbergs, kurÅ” vada grupu Nurmos, un Sandra UpÄ«te no RÅ«jienas pilsētas. Ceru, ka drÄ«z abās grupās mums varēs kalpot savs mācÄ«tājs, pagaidām iespēju robežās kalpo mācÄ«tājs Modris Lapa.
Ā 
Pastāsti, lūdzu, par sevi.
Ā 
Dzimis esmu 1961.g. Valmierā, lÄ«dz 18 gadu vecumam dzÄ«voju Burtniekos, mācÄ«jos Mazsalacas vidusskolā, tad Latvijas lauksaimniecÄ«bas akadēmijā pārtikas tehnologos. ManÄ« ir kaut kas no latgaļiem un poļiem, kaut kas no Malēnijas latvieÅ”u zemnieku un saimnieku sajaukuma. Radinieki zināja stāstÄ«t, ka kāds no senākiem poļu radiem ir bijis padomnieks karalim un zvaigžņu pētnieks-filozofs. Vidusskolā ar teleskopu ilgi pētÄ«ju zvaigžņoto debesi un lasÄ«ju grāmatas par filozofiju un psiholoÄ£iju.
Ā 
Kāds bija tavs ceļŔ pie Dieva?
Ā 
Filozofiskas dabas jautājumi sāka rasties vidusskolas laikā, taču bioloÄ£ijas skolotājs mācēja iestāstÄ«t, ka dzÄ«vÄ«ba attÄ«stÄ«jusies uz mÅ«su planētas sakarā ar labvēlÄ«gu vairāku faktoru sakritÄ«bu, nejauÅ”u mutāciju un vides ietekmē. Cik liels bija mans Å”oks, kad pēc kādiem 10 gadiem kādā no Mazsalacas vidusskolas salidojumiem uzzināju, ka viņŔ ir kristietis! Augstskolas laikā spÄ«dēju ar filozofijas zināŔanām, man tieŔām patika loÄ£iski domāt. Populārais un vienÄ«gais pareizais uzskats marksistiski-ļeņiniskajā ideoloÄ£ijā toreiz bija: pasauli var izzināt. Es par to daudz domāju, par Universu, par matēriju, par mums vēl nezināmo. Pasniedzējai apgalvoju, ka pasauli izzināt pilnÄ«bā nekad cilvēki nespēs, tā nu biju ideālists…
Ā 
Studiju laikā biju tāds dÄ«vainis,– staigāju gariem soļiem, paÄ«sās trubenēs, daudz lasÄ«ju un domāju. Interesējos par jogu, dzen budismu, Dao, Ä·Ä«nieÅ”u meditāciju kustÄ«bā Tai-Czi. KristietÄ«ba man nebija pievilcÄ«ga, jo asociējās ar vecu, salÄ«kuÅ”u tantiņu drÅ«majām sejām un pamatÄ«giem, naiviem uzskatiem par kaut kādu pasaku tēlu Jēzu…
Ā 
Augstskolā satuvinājos ar savas grupas studiju biedreni Ināru, tÅ«lÄ«t pēc studijām, 1984.g. apprecējāmies. Sākās darba gadi Tērvetes kolhozā, tad Talsu pusē, Valdgalē. Visu laiku nelika mierā jautājumi – kāpēc tad kosmoss ne seviŔķi izskatās pēc haotiska lielā sprādziena, bet ir tik ļoti skaists? Kas ir tās pārdabiskās lietas, ko mēs, cilvēki, nespējam izskaidrot, piemēram, pareÄ£ojumus? Kāpēc cilvēkam visi orgāni tik mērÄ·tiecÄ«gi darbojas, viens otru papildinot un uzturot, kā tad sirds tā pakāpeniski tÅ«kstoÅ”u gadu laikā varēja izveidoties krūŔu kurvÄ«? Man patika loÄ£iski spriest. 1988.g. jauna darba piedāvājuma rezultātā nokļuvām NaukŔēnos. Joprojām biju meklējumos un sāku interesēties par Rēriha darbiem un dievturÄ«bu. Å ad un tad braucu uz RÄ«gu, uz retumu un rokrakstu bibliotēku, lai studētu Rēriha idejas, vakarā ar pēdējo autobusu vai vilcienu devos mājās. Pienāca juku laiki, 1989., 1990.g. algas bija ap 1000 rubļu, bet nopirkt neko lāgā nevarēja, tādā izdzÄ«voÅ”anas režīmā nācās eksistēt. Visi laukos un pilsētās degām par Latviju. 1991.g. janvārÄ« kopā ar citiem naukŔēnieÅ”iem devos uz barikādēm. Tai dienā, pirms doÅ”anās uz barikādēm, dzÄ«voklÄ« pārdabiskā veidā gaisā peldēja mana ģīmetne kā negatÄ«vs foto, tomēr tas mani neatturēja no braukÅ”anas uz RÄ«gu. Visu ceļu domāju, kas tas bija? Mans liktenis? Man tÅ«lÄ«t bÅ«tu 30, bet esmu dzÄ«vÄ«bas un nāves priekŔā. Mājās divi mazi puikas un sieva. TobrÄ«d ļoti asi sajutu tādu eksistenciālu jautājumu: ā€œKas ir cilvēks?ā€ Vai tieŔām nejauŔība, vai tomēr ir kaut kas vairāk? Viss 1991. gads bija ļoti nemierÄ«gs, sarežģīts, pārbaudÄ«jumiem pilns. PersonÄ«gā vērtÄ«bu sistēma, kuru biju guvis dzÄ«ves gaitā, gruva.
Ā 
Tad kādu dienu paziņa piedāvāja nopirkt BÄ«beli par 25 rubļiem. Labi, domāju, nopirkÅ”u. Kādu svētdienu ar sievu aizbraucām uz Mazsalacas luterāņu baznÄ«cu, jo tur kalpoja sabiedrÄ«bā populārais dziedoÅ”ais luterāņu mācÄ«tājs Kaspars Dimiters. Patika viņa domu gājieni, balss intonācija, inteliÄ£ence un harizma. Man ar sievu vienkārÅ”i patika Dimitera runa un dziesmas, taču regulāri nebraucām, jo svētdienās bieži bija dažādi mājas pienākumi, veļas tÅ«res un citas svarÄ«gas lietas. BÄ«beli lasot, to uztvēru kā senu vēstures liecÄ«bu grāmatu ar teiku un pasaku elementiem. Jaunā derÄ«ba bija kaut kāds mudžeklis, neskaidri evaņģēliji, kuriem Ä«sti neuzticējos.
Ā 
1992.g. pavasarÄ« NaukŔēnos pamanÄ«ju afiÅ”u ar aicinājumu uz BÄ«beles izpētes semināru, kuru organizēja Inta un Uldis Priedes no RÅ«jienas adventistu draudzes. Kad pirmo reizi aizgāju uz semināru, sākās traki notikumi: nākoŔā dienā pamatÄ«gi sastrÄ«dējos ar sievu. Darbā durvÄ«s pamanÄ«ju pārdabisku, sarkanu cilvēka siluetu, pēc dažām stundām paÅ”aizdegÅ”anās ugunsgrēkā nodega daļa no iesala ceha… Tagad saprotu, kas tas bija, mani tā vienkārÅ”i dēmonu armija negribēja palaist pie Dieva, jo pirms tam vairākas reizes biju kontaktējies ar ekstrasensiem, ar sirdi un prātu biju viņu nometnes dalÄ«bnieks.
Ā 
Neskatoties uz notikumiem, nākoÅ”ajā reizē aicināju arÄ« sievu. Saruna bija kā cīņa, bija jautājumi – vai tas nav kārtējais novirziens? Taču kaut kā mÅ«su prātos nobrieda drosme tomēr iet uz semināriem. Un tad, pēc kādas kopÄ«gas lÅ«gÅ”anas TAS notika. Asaras izsprāga ārā no Ä·ermeņa, kā tāds vecs, smags kažoks nokrita kaut kas, palika tik viegli, sirds juta, tas ir tas, kas man ir vajadzÄ«gs! Te ir jēga, te ir iedvesma!
Ā 
Interesantākais bija, kad Bībeles teksti un domas tapa sakarīgas, veidojās kopaina, veidojās arī domubiedru grupa. Tā nu 31 gadu biju ateists un nu jau 26 gadus adventists.
Ā 

Ciemos pie vecākā dēla. Četri dēli, sieva, vedekla, mazmeita un es.​


Jūsu ģimene ir aktīva draudzē, vai tad jūs nenogurstat pa nedēļu darbos?
Ā 
Sieva strādā NaukŔēnu minerālÅ«dens cehā par laboranti un ceha strādnieci, viņai tur ir fiziski smags darbs. Pats strādāju NaukŔēnu sociālās korekcijas izglÄ«tÄ«bas iestādē par režīma uzraugu, kur pārsvarā darbs ir saistÄ«ts ar pusaudžu uzraudzÄ«bu – gan pa dienu, gan nakti. Pārējā laikā, cik tas iespējams, palÄ«dzu dēlam meža vai celtniecÄ«bas darbos. Reizēm nogurums patieŔām ir pamatÄ«gs. BÅ«tu laimÄ«gs, ja varētu labu algu pelnÄ«t ar viena darba slodzi, taču ir kredÄ«ts un pietiekoÅ”i lieli maksājumi.
Ā 
Runājot par aktivitāti draudzē, reizēm gan liekas, ka nemaz tik aktīvi vairs neesam, bet tas galvenokārt saistīts ar to, ka ar vietējiem iedzīvotājiem esam pazīstami, zinām viņu attieksmi pret reliģiju, un savukārt viņi zina par mums un draudzi.
Ā 
Draudzes pamatdarbs tomēr ir nevis dievkalpojuma un apcerējuma organizēŔana, bet evaņģēlija pasludināŔana apkārtējiem. Aktivitātes katru gadu ir, bet draudzei pievienojas ļoti maz, kopumā samazināmies – vecie aiziet ā€œdusētā€, jaunie aizbrauc uz pilsētām.
Ā 
Pastāsti par savu darbu un darba vietu (pateicoties kurai jūs pulcējaties ļoti skaistās un omulīgās telpās).
Ā 
Strādāju sociālās korekcijas izglÄ«tÄ«bas iestādē ā€œNaukŔēniā€ par režīma uzraugu. MÅ«su skolā nonāk pusaudži ar tiesas lēmumu vai ar piemērotu droŔības lÄ«dzekli pirmstiesas izmeklēŔanas laikā. Pārsvarā mums ir pusaudži no 13 lÄ«dz 18 gadu vecumam. Strādāju kopā ar audzinātājiem un sekoju, lai nebÅ«tu fiziskā vai emocionālā vardarbÄ«ba vienam pret otru, skolotājiem vai audzinātājiem. Jāseko, lai ievērotu dienas režīmu – laicÄ«gi pieceltos, izmazgātu istabu, saģērbtos uz skolu, stundās ievērotu kārtÄ«bu, strādātu obligāto darbu, pienācÄ«gi uzvestos pie ēdamgalda, ārpusstundu un sporta nodarbÄ«bās. Nakts laikā jāseko, lai bÅ«tu naktsmiers. MÅ«su draudzes locekle Ligita Ceriņa ir direktora vietniece, kristÄ«go pulciņu vada Mazsalacas draudzes locekle Inta Priede, tā ka neesmu viens, kopā lÅ«dzam un katrs savā lauciņā strādājam.
Ā 
Varētu teikt, ka man tas ir tāds misijas darbs, dažkārt iznāk parunāties divatā ar kādu vai dažiem audzēkņiem. Runājam par vērtÄ«bām, par dzÄ«vi, par interesēm, kas viņiem svarÄ«gas. Par Dievu nevienam neuzbāžos, viņi paÅ”i Å”ad un tad pajautā – kāpēc es ticu Dievam vai arÄ« kāpēc es domāju, ka ir Dievs?
Ā 
Å Ä·iet, ka vietējā, kulturāli izglÄ«totā, pārtikusÄ« sabiedrÄ«ba caurmērā ir tālāk no Dieva nekā puikas, kuriem ir bijuÅ”i likuma pārkāpumi, viņi tieŔām ir atvērtāki Dievam.
Ā 
No paÅ”a sākuma, kad nācu pie Dieva, ļoti izteikti un skaidri saņēmu liecināŔanas un mācīŔanas dāvanu, ar to tad arÄ« kalpoju draudzē un skolā.
Ā 
Puikas sestdienas rÄ«tos redz, kā es ar sievu un citiem draudzes locekļiem ejam uz dievkalpojumu, kas notiek skaistā NaukŔēnu muižas ēkā. Muižas ēku ansamblis ir IzglÄ«tÄ«bas ministrijas Ä«paÅ”umā. Draudze noslēgusi telpu nomas lÄ«gumu, un nu jau vairāk nekā 15 gadus pulcējamies Å”ajās skaistajās un mājÄ«gajās telpās.
Ā 
Vai tu gribētu kalpot kādā skaitliski lielākā draudzē kādā no lielām Latvijas pilsētām, ne obligāti Rīgā?
Ā 
Esmu lauku cilvēks, un Ŕķiet, ka mana vieta paliks Å”eit, jo esmu saaudzis ar draudzi, darba kolēģiem un vietējiem cilvēkiem. Tomēr Dievs var ā€œizmestā€ mÅ«s abus ar sievu arÄ« kur citur, nekas nav neiespējams, pasaule taču gaida vēsti! NaukŔēnos pēdējos gados maz ir tādu, kas interesētos par ceļu pie Dieva, drÄ«zāk interesē joga, Å”amaņu vakari, dievturÄ«ba, izklaides, sporta sacensÄ«bas, teātri, koncerti…
Ā 
Vai, tavuprāt, ir vajadzÄ«ga speciāla kalpoÅ”ana, domāta tieÅ”i vÄ«rieÅ”iem draudzē? Ir taču sievieÅ”u un bērnu nodaļas.
Ā 
Nē, tik mazā lauku draudzē mēs strādājam kopā un neŔķirojam, kur ir sievieÅ”u kalpoÅ”ana, kur vÄ«rieÅ”u. SievieÅ”u kalpoÅ”anas vadÄ«tāja divreiz gadā sagatavo kalpoÅ”anas aktivitātes, un man ir prieks, ka tās ir ļoti interesantas un izdevuŔās.
Ā 
Mazliet par brÄ«vo laiku: vai tāds vispār ir un kā to pavadi? No tiem paÅ”iem sociāliem tikliem uzzināju, ka tev patÄ«k kokgrieÅ”ana, darinājumi no koka. Kas vēl?
Ā 
Dievs mÅ«s radÄ«jis, lai varētu priecāties un iedvesmoties, tās ir tik vajadzÄ«gas lietas mÅ«su cilvēciskajai dabai! Kad mācÄ«jos skolā, spēlēju 64 lauciņu dambreti. Pamatskolā ieguvu meistarkandidāta statusu, izcÄ«nÄ«jām pirmo vietu starp Latvijas skolām un treÅ”o vietu PSRS turnÄ«rā ā€œBrÄ«numdambreteā€, kas bija 1975.gadā Kazahijā. Pats pie pirmā galdiņa PSRS biju otrais. Paralēli nodarbojos ar burāŔanu, startēju ā€œOptimistā€ klasē. Toreiz Liepājā, 1973. gada rudenÄ«, vētrā, kad burtiski ar zobiem un nagiem bija pēdējiem spēkiem jāstÅ«rē, jo bija pārrauts svarÄ«gs savienojums. Mani piedāvāja evakuēt droŔībā, bet es neļāvu, teicu, ka finiŔēŔu. Tā nu finiŔēju, ar kāju stÅ«rējot stÅ«ri un ar abām rokām ieķēries grotbomī… Izrāvu bronzas medaļu. Tajā dienā daudzi nefiniŔēja, tika evakuēti. Pēc 27 gadu pārtraukuma atsāku burāt, tikai tagad uz vēja dēļa. Tad, kad saceļas kārtÄ«gs vējÅ”, tad man sirds velk uz ekstrēmu lidoÅ”anu pa Burtnieku ezera virsmu. VienkārÅ”i ļoti patÄ«k! Vienu brÄ«di, kad bija Å”vunka, cēlu un rāvu divpudenes, biju Valmieras rajona čempions. 1992.g. vasarā, tikko pēc kristÄ«bām, noskrēju BiÄ·erniekos maratonu. Bet man, trakajam puikam, patÄ«k arÄ« lēnas un mākslinieciskas lietas – fotografēŔana, vides dizains, pantomÄ«ma, koka rokdarbi. Astoņus gadus, kamēr kalpoja Sony kamera, fotografēju, tagad diemžēl jaunu kameru neesmu spējis nopirkt, nācās meklēt citu lēnu, kluso nodarbi. Kaut kā sanāca, ka tās koka lietas paŔķīrās, un ļāvos iedvesmoties no koka grieÅ”anas. Nopirku zviedru grebjamo nazÄ«ti un tagad pakāpeniski iepazÄ«stu koku. Kas to bÅ«tu domājis, ka tik tuvu nāksies iepazÄ«t, kas patiesÄ«bā ir bumbiere, ozols un pÄ«lādzis! Katrs citāds, katram savi plusi un mÄ«nusi, gluži kā mums, cilvēkiem! Cits cietāks, grÅ«tāk apstrādājams, bet, kad nopulē, kā spÄ«d, kā spÄ«d!
Ā 
Man Ŕķiet, ka Dievs vēlas, lai mēs nebÅ«tu tādi sausiņi, tikai un vienÄ«gi pa vienu stÄ«gu staigājoÅ”i cilvēki. ViņŔ mums devis Å”o daudzveidÄ«go dzÄ«vi, lai bez evaņģēlija kalpoÅ”anas, kas ir pirmajā vietā, mēs pasauli iepazÄ«tu un tajā piedzÄ«votu iepriecu, dāvātu sevi Ä£imenei, vietējai kopienai un valstij.
Ā 
Tev sanāk strādāt ar bērniem, jaunieÅ”iem. Kā vispār viņus uzrunāt Å”ajos laikos, kā viņus iepazÄ«stināt ar Labo Vēsti? Un kā uzrunāt cilvēkus tev, mums apkārt: lielas kampaņas, mazas grupas, labdarÄ«bas pasākumi, kas cits?
Ā 
JaunieÅ”u vērtÄ«bu sistēma kardināli atŔķiras no mÅ«su, ticÄ«gu un pusmūžā esoÅ”u cilvēku, vērtÄ«bām. Un te nav jādala vai jānostājas – mana pareizā, tava nepareizā. Jānostājas blakus un jānolaižas lejā no augstumiem, jāizjÅ«t, vismaz jānojauÅ”, ko viņŔ vēlas, kas viņam svarÄ«gs, kur viņŔ grib iet. Jā, piekrÄ«tu, daudziem puiÅ”iem svarÄ«ga ir nauda, skaistas maŔīnas un skaistas meitenes, un tas nekas slikts nav! Kad es ar viņiem runāju, tad viņi iepleÅ” acis un brÄ«nās, kad saku, ka sekss un skaistums ir Dieva dāvana cilvēkiem. Viņiem patÄ«k bÅ«t fiziski spēcÄ«giem, tāpēc daudzi vingro, nodarbojas ar fitnesu. Tas arÄ« ir lieliski – fiziskā kultÅ«ra ir Dieva dāvana. Atkal brÄ«nās! Un saruna var sākties! Mums nav barjeras, varam sākt Ŕķetināt to ā€œkamolÄ«tiā€, bez steigas parunāties par uzturu, alkoholu, zālÄ«ti, tetovējumiem un beigās arÄ« mazliet (nepārdozējot) par Dievu. Es nesaku, ka tas un tas, un tas ir ļooooti slikti… vienkārÅ”i viņiem paÅ”iem ir jādomā, kas ir slikti un kas ir ne tik slikti, un kas ir labāk. Liecinu, man ir 57 gadi un es vēl esmu normālā formā! Ar viņiem bÅ«tu slikts kontakts, ja uzreiz stāstÄ«tu par to, kā dzÄ«vot pareizi un ko nedrÄ«kst darÄ«t. Tas nestrādā.
Ā 
MÅ«su draudzes locekļi katru gadu organizē Ziemassvētku un Lieldienu koncertus, dažkārt rÄ«kojam labdarÄ«bas akcijas, izdalām ADRA palÄ«dzÄ«bas pakas trÅ«cÄ«gām daudzbērnu Ä£imenēm, sadarbÄ«bā ar Valmieras veselÄ«bas klubu rÄ«kojam veselÄ«bas EKSPO, Å”ad un tad rÄ«kojam evaņģelizācijas pasākumus. Cilvēki nāk uz Å”iem pasākumiem. Tomēr lÄ«dz draudzei nonāk tikai atseviŔķi cilvēki, pa retam, Å”ad un tad. Liela daļa no Å”iem atnākuÅ”ajiem ātri aiziet. Mazā ciemā viens otru daudz maz pazÄ«stam, tas ir viens no ŔķērŔļu faktoriem, kā to minēja Jēzus pats (Jņ.4:44). ā€œZemeā€ mums pacieta, bet pie tā daļēji esam paÅ”i vainÄ«gi.
Ā 
Ä»oti vajadzētu draudzē jaunas sejas, un Å”o darbu jādara sadarbÄ«bā ar Dievu, un bez nopietnām lÅ«gÅ”anām tas neizkustēsies. Jā, tie ir individuāli kontakti un individuāls iedroÅ”inājums, individuāla saruna un ielÅ«gums. Mazā, neformālā grupa, kas pēc kaut kādas pazÄ«mes vai faktora sanāk kopā, cita starpā var ieaust pa dzÄ«param no Lielā GlābÅ”anas plāna. Lieli koncerti, lielas evaņģelizācijas efektÄ«vas var bÅ«t tikai retos izņēmuma gadÄ«jumos, piemēram, Å”ogad, sakarā ar Latvijas 100 gadu jubileju kāds skaists āra koncerts, kur cita starpā varētu bÅ«t kāda tautas lÅ«gÅ”ana par mÅ«su valsti, par mÅ«su nākotni.
Ā 
Ko tu gribētu pateikt tiem, kam rokās nonāks Ŕīs žurnāla numurs: gan draudzes cilvēkiem, gan interesentiem.
Ā 
Mēs neesam perfekti, katram ir sava ā€œgarozaā€, trauslās un vājās vietas, brīži, kad esam noguruÅ”i, neticÄ«gi, neuzticÄ«gi un vienaldzÄ«gi. Mozus, Ēlija, Pēteris un Pāvils izgāja caur zaudējumu skolu. Es paÅ”reiz tai vēl eju cauri. Ziniet, ko Dievs saka: tu neesi viens savās sakāvēs un zaudējumos! Dievs vēlas tevi samīļot, sasildÄ«t, iedroÅ”ināt un stiprināt! Tikai ļauj Viņam tevi veidot! LÅ«dz un ļauj! Jes. 52:2 – Nopurini pīŔļus, celies, gÅ«stekne, Jeruzāleme! AtbrÄ«vo no saitēm sev kaklu, gÅ«stekne, Ciānas meita!
Ā 
Draudze ir vieta sadraudzībai, pielūgsmei, atbalstam un iedvesmai, iesim cilvēku vidū ar mīlestību un dāvanām, ko Dievs katram mums ir devis!

No žurnāla "Adventes vēstis", februāris, 2018

Video

Sprediķi un raidījumi no Adventistu Baznīcas.

Visi video

Audio

Sprediķu un grāmatu audio ieraksti.

Visi audio ieraksti

Saskaņā ar BÄ«beles atklāsmi par Dieva plāna kulmināciju SeptÄ«tās dienas adventisti uzskata Dieva radÄ«bas atjaunoÅ”anu pilnÄ«gā saskaņā ar Viņa nevainojamo gribu un taisnÄ«bu.

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālr: (+371) 25717949

E-pasts: birojs@adventisti.lv

© 2026 Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība. Visas tiesības aizsargātas.